Vai silikona meitenes ir iecienītas mūsu sabiedrībā, vai tomēr nē? Nezinu, kāda ir pareizā atbilde uz šo jautājumu, bet ir skaidrs, ka Pēteris Emīls jau no pirmajām dzīves nedēļām skaidri demonstrē savu attieksmi pret silikonu, un tas viņam īpaši neiet pie sirds.
Runa, protams, ir par sosi vai luču, - kā es to saucu sava bērnībā. Par knupi mūsu ģimene šo ierīci nekad nav saukuši. Nesen uzzināju, ka ir tāds vārds - māneklītis, ilgi nesapratu, kas tas par māneklīti, līdz ieraudzīju šādu apzīmējumu pie cenu zīmes.
Lai vai kāds būtu nosaukums ierīcei, kas pie zināmas apstākļu sakritības apstādina raudāšanu, tā lietošanai ir polāra attieksme. Ir vecāki, kas kategoriski iestājas pret sošu lietošanu, ir vecāki, vai vairumā gadījumu - mammas, kas nevēlas pildīt nepārtrauktu soša funkciju, - kas vēlas bērnu pieradināt pie sosīšiem. Ir arī bērni ar savu konkrētu nostāju, teiksim, māsas meita tā arī nekad mūžā nebija piedabūjama lietot sosi, - un kaut kā izauga. Lielākā daļa no lasītājiem ir izaugusi ar sošiem, varbūt tāpēc dažus no mums vada nostaļģija un vēlme bērnu pieradināt pie šīs ierīces. Bet, jāatzīst, - tas ir zināms vecāku egoisma apliecinājums, jo nozagto brīdi mēs vēlamies atlicināt sev, nevis bērnam.
Vēl jau nevar skaidri zināt, bet izskatās, ka Pēteris Emīls ir nolēmis dzīvi vadīt pārsvarā bez soša, jo iemānīt sosi viņam var tikai tad, ja viņam ir izcili labs garastāvoklis. Un arī tajos gadījumos mazas aktieris vaikstās un spļaudās, it kā mamma viņam nez ko mēģinātu iemānīt, un paiet apmēram pusminūte, iekams Pēteris ar vidējām izjūtam akceptē sosi. Viņam neiet pie sirds ne silikons, ne citi materiāli. Acīmredzot, puika zina, kas ir īsta manta, un negrib ļauties apmānīties.
Bet Pēterim Emīlam uzdāvināja tik skaistu sosīša piespraužamo, tomēr jo dienas, jo šķiet reālāk, ka piespraužamais kalpos kā krāsaina rotaļlieta, ko var visur piespraust.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru