Pēterim, kā jau puikam, automašīnas konceptuāli patīk. Vismaz tajās trīs reizēs, ko esam pavadījuši autokrēsliņā, liekas, ka viņam patīk braukt, bet nepatīk, ka viņu satuntulē kā pingvīnu un iespiež sēdeklītī. Tad nu Pēteris ar dažiem čīkstieniem pacieš iespiešanu sēdeklītī, ko atsver Rīgas domes uzņēmumu uzturēto ielu seguma raupjums, kas šajā gadījumā nāk par labu, jo tāda šūpināšana Pēterim patīk. Jo lielāka bedre, jo lielāks ir izbrīns Pētera sejā.
Pa pastu atnāca arī otrs braukšanas rīks - rati. Rati - konstruktors. Atveda man tādas divas kastītes un es nebiju pārliecināta, vai no tām kastītēm vispār sanāks rati. Bet nepagāja ne stunda, kad mani dārgie radinieki, vaiga sviedros noņēmušies un atceroties skolas laikus, kad bija jādarbojas ar konstruktoriem, ratus veiksmīgi salika. Izrādās, ka nekas pat netrūkst.
Vakar beidzot izbāzām degunu ārā. Tas bija piedzīvojums gan man, gan Pēterim, jo arī es nebiju svaigu gaisu elpojusi jau no 24.marta rīta, kad devos uz Dzemdību namu. Vispār rati ir baigi foršie, manevrējas lieliski, brauc viegli un amortizācija ari ir pietiekoša, - es arī gribētu tādos braukt. Vēl man būs jāapgūst ratu izjaukšanas māksla, lai varētu tos ielikt mašīnā un doties tālākos ceļos.
Pēteris izrādīja milzīgu pārsteigumu par pārbraucienu ar ratiem un visas 20min, ko pavadījām ārā braukājot, nemaz netaisījās gulēt. Viņš izbaudīja braukšanu un mazliet tā kā smaidīja. Nu pareizi, - es taču arī pie stūres neguļu.
Un vispār tas ir mīts, ka mazi bērni to tik vien dara, kā ēd, bļauj un guļ, Pēteris nemaz tā neguļ pa dienu, bet mēģina saskatīt pasauli sev apkārt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru