Pirms es gaidīju mazo Pēteri Emīlu man bija nenormāli labs miegs. Pavadīta smaga darba diena vai skaļa un nogurdinoša izklaide, un miegs man piezagās burtiski tai pat brīdī, kad noliku galvu uz spilvena. Un nekādi satricinājumi vai satraukumi šo miegu nespēja aizbiedēt.
Gaidīšanas laikā, protams, viss izmainās. Organisms ir tā iekārtots, ka tas liek topošajai māmiņai pielāgoties pie gaidāmajām negulētajām naktīm un tāpēc topošās māmiņas bieži, un dažkārt pat pastāvīgi, moka bezmiegs. Nevar iemigt vakarā, nevar iemigt pa nakti, ja pamostas, un tā kādus sešus septiņus mēnešus no vietas.
Kad piedzimst mazais cilvēks, viss atkal mainās. Gulēt gribas, bet nevar, jo mazais cilvēks prasa ēst arī pa nakti. Toties, cik saldi var izbaudīt miegu! Tagad, tās divas, dažreiz trīs stundas, kuras sanāk nogulēt bez pārtraukuma ir tik salds un produktīvs miegs! Ar sapņiem.
Bet vienlaicīgi ausis automātiski ir uztrenējušās dzirdēt vismazāko skaņu. Vēl slimnīcā esot man likās, ka es vispār neguļu, ka klausos tikai, vai neskan kāds Pētera pīkstieniņš. Vienīgais veids, kā secināju, ka es tomēr guļu, ir tas, ka es redzēju sapņus, un sapņus taču nevar redzēt nomodā. Bet tagad miegs jau ir dziļš, dzirdīgs, bet dziļš - noguļam kā lāči tās divas trīs stundas, paēdam un atkal guļam cieši, cieši.
Nē, nu dažreiz, protams, uznāk vēlme veidot diskusijas piecos no rīta, bet kam negadās sajaukt diennakts režīmu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru