Bērnu audzināšana ir radošs process.
Šodien, teiksim, saskārāmies ar briesmīgo autiņbiksīšu problēmu; neiedziedināšanos sīkumos, bet rezultāts ir tāds, ka vēlams kādu dienu taisīt, tā saucamās, gaisa peldes svarīgākajam ķermeņa galam jeb vienkārši iztikt bez autiņbiksītēm, vai - vismaz līdz brīdim, kamēr tiek iegādātas maigākas autiņbikses.
Bet kā rīkoties, ja vienīgais, ko savā dzīvē esat redzējis, ir TV reklamētās autiņbikses? Kā vest bērnu pastaigā, ja vienlaicīgi ir jānodrošina ventilācija visiem ķermeņa galiem? Principā vajadzētu lietot autiņus. Bet kas tas tāds? Atceros, ka mani un māsu lika autiņos, jo tad vēl pamerbikses nebija izdomātas, vai arī šeit tās neieveda. Lai vai kas būtu autiņš, ir pilnīgi skaidrs, ka man mājas nestāv grēda ar autiņiem, lai atvieglotu mazajam dzīvi.
Tad nu nācās pieiet radoši. Mēģināju atsaukt atmiņā, kā izskatījās un kā tika nostiprināts autiņš, kurā mana mamma ieģērba māsu, lieki piebilst, ka tas notika kādus divdesmit astoņus gadus nesenā pagātnē. Tad nu šodien par autiņiem tika izmantots jebkas, kas līdzinās autiņam, teiksim, labi noder mīlīgas spilvendrānas, vēl es izmantoju arī dažas savas vecas pidžamas, kuras mani nav redzējušas gadus desmit.
Tāpēc Pēteris Emīls šodien izskatās kā kara laika bēglis, augšā viņam ir kāds nebūt krekliņš, bet apakšgals ir ievīstīts stipri lietotā pidžamā vai spilvendrānā. Toties dzīve uzreiz ir kļuvusi rožaināka un pilna ar ventilāciju, un visas puses ir apmierinātas. Acīmredzot, radošā advokāta profesija tikai veicina radošuma izpausmi bērnu audzināšanā.
Es atcerējos, mums esot autiņi, bet tie joprojām stāv pie šuvējas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru