Vai ir limiti mūsu ikdienas darbībām? Mēs esam pieraduši darboties pēc noteiktas kārtības - zupu parasti ēdam ar labo roku (vai kreiļi - ar kreiso), mazgājamies ar abām rokām, netīros traukus no istabas iznesam vairākās reizēs.
Mazs bērns šos ikdienas roku darbības limitus sagrauj. Pat grūti aprakstīt, cik daudz lietu mēneša laikā esmu iemācījusies izdarīt ar vienu roku, ar neērto roku vai izdarīt reizē. Ar kreiso roku ēst - tā jau ir pavisam elementāra atrakcija. Grūtāk ir ar vienu roku smērēt maizītes vai izliet putru šķīvī un iztīrīt toveri.
Un tas viss tāpēc, ka mazajam pilsonim ir nepieciešama uzmanība un ne vienmēr viņu var pamest gultā vai klausīties sirdi plosošu aurošanu. Es pagaidām labprāt pakārtoju savas vēlmes Pētera Emīla vēlmei būt rokās. Un cik tad ilgi tas tā būs? Pirmais dzīves mēnesis jau ir ātri paskrējis.
Vēl man līdz šim likās, ka esmu ļoti nepacietīga - man parasti visu vajag ātri un tūlīt, un es nevaru ciest tūļāšanos. Bērns, kā zināms, - māca pacietību. Bet man laikam tomēr ir kādas līdz šim nezināmas pacietības rezerves, par ko pati esmu pārsteigta. Teiksim, ja Pēteris Emīls konsekventi spļauj ārā silikonu, tad tas vienkārši ir jāpieņem, bet, ja Pēteris Emīls briesmīgi brēc iespiests auto krēsliņā un izredzes ir, ka viņš brēks visu ceļošanas laiku vai līdz brīdim, kad nolūzīs, tad ir jāpierunā viņu paņemt sosi. Un tas ir jādara kādas desmit minūtes no vietas, ne uz mirkli neapstājoties runāt ar viņu. Vai arī - ja viņam ir nikns garastāvoklis, bet ir jāguļ, jo ir trīs naktī, tad ir nenogurstoši jāglauda viņa galviņa vai muguriņa, kamēr viņš iemieg. Un tad, kad jums pusmiegā un pagurumā piekūst roka glaudot neērtā leņķi, tad ir pavisam droši pagājusi tikai puse glaudīšanas laika un ir jāturpina.
Jūs teiksiet - nevajag izlutināt, bet mani arī bērnībā lutināja, un nekāda sliktuma no tā nebija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru