Vai jūs kādreiz priecājaties par veikala apmeklējumu? Laikam jau nē, ja vien apmeklējuma mērķis nav ilgi lolota pirkuma iegāde, kā rezultātā jūs dodaties mājās lepni izslējis iepirkumu maisiņu ar pilnīgu apmierinājuma sajūtu pakrūtē. Katrs taču tā ir juties kaut reizi.
Manas patreizējās veikala apmeklēšanas vēlmes ir pavisam triviālas, - uztrenēt iespēju nostaigāt ar kājām pēc iespējas lielāku gabalu, pabūt ar Pēteri svaigā gaisā un ieraudzīt vairāk cilvēku. Vakardienas pastaiga ilga apmēram 35min, bet saguru gan es pēc tam. Laikam pagaidām nāksies tomēr neveikt tik garas pastaigas. Pamazām. Bet mani jau dīdītājs dīda un, ja es varētu, es jau būtu uz Spici ar kājām un ratiem aizskrējusi, bet, acīmredzot, bērnu radīšana tomēr ir pietiekoši nogurdinošs process visam organismam, tāpēc ir nepieciešams ilgāks atpūtas laiks, nekā tikai vienpadsmit dienas.
Labi, pagaidām staigāsim mazāk. Bet ārā ir tik forši! Brīvības un pavasara sajūta ar joni brūk virsū, tāpēc ar nepacietību gaidu, kad varēšu ne tikai staigāt, cik gribas, bet arī - braukt ar mašīnu.
Starp citu, vai kāds man var pateikt, kā ir pareizi - “priecājaties” vai “priecājieties”, ja es vēlos uzrunāt vairākus auditorijas locekļus, nevis vienu, bet pieklājīgā formā?
Latviešu gramatiku un, jo īpaši, komatu lietojumu mums skolā ļoti dresēja. Diktātos nācās rakstīt Straumēnu bezgalīgos teikumus, un man parasti bija knaps sešinieks vai septiņnieks. Toties, kad es ar saviem knapajiem septiņniekiem nonācu uz vienas svītras ar, teiksim, Rīgas n-ās vidusskolas gramatikas desmitniekiem, izrādījās, ka manas gramatikas zināšanas ir krietni labākas. Mums mācīja arī domuzīmju un komatu kombinācijas, par kurām n-to skolu skolēni bija tikai grāmatās lasījuši. Bet šo to es joprojām nevaru atcerēties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru