Ar Pēteri Emīlu pa šīm dienām esam bijuši miljons vietās - dzīvojāmies ciemos, bijām pie Pētera ārsta, pie - mana. Un es izdomāju, kā atvieglot dzīvi Pēterim, kad jāsēž auto krēsliņā. Mēs vairs nevelkam kombinezonu, bet vienkārši ar to apsedzamies - un tādā veidā dzīve ir kļuvusi plašāka un ērtāka.
Ir arī pilnīgi skaidrs, ka mammai, ēdot pa diviem, un es tik tiešām patreiz ēdu fenomenāli daudz, un Pēterim, ēdot - nu, ēdot daudz, trijās nedēļas var uzaudzēt 800g. Garumu mazajam kungam nebija iespējams izmērīt, jo viņš tā trinās pie ārsta, ka viņa apmierinājās ar svaru un teica, ka garumam nav tik lielas nozīmes.
Lai nomērītu mani vai tevi, droši vien būtu jānostājas pie stenderes, jāatzīmē garums un tad ar mērlenti jāizmēra - mēs taču visi atceramies, kā bērnībā vismaz viena mājas durvju stendere bija savilkta ar svītriņām, uz kurā sarakstīti cipariņi. Jādomā, ka apmēram pie 170cm jeb četrpadsmit gados, interese par durvju stenderi pazūd. Tāpēc nevarēju iedomāties, ka bēbīšus nemēra pie durvju stenderes, bet mēra uz galda, kur gar vienu galda malu ir iezīmēti cilvēces potenciālie izmēri.
Pēteris Emīls bija piedabūjams gulēt pie galvgaļa, pie 0cm, bet tiklīdz kā mēģināja izstiept viņa kāju, tā galva, kopā ar kāju, veikli vilkās uz leju, un mums viegli sanāca 62cm, 70cm un tā varētu aizvilkties arī līdz metram. Ar ārsti nolēmām, ka vēlreiz mēģināsim savu ziņkārību apmierināt mēneša vecumā, varbūt tad enerģiskais puika būs mazliet mierīgāks un ļausies nomērīties.
Starp citu, mans krusttēvs bija stāvā sajūsmā par puikas vārdu izvēli, īpaši par Pēteri. Ar Emīliem viss esot skaidrs, - tur būs, ko turēt, bet ar Pēteriem,.. katrs latvietis jau var ielikt bērnam vārdu Jānis, bet ne visi var izturēt no Jāņiem līdz Pēterim. Es tā smējos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru