Cik liels prieks ir atkal sēdēt pie stūres savā mašīnā un izjust, cik tā lieliski ripo un kā ar to var uzgāzēt! Protams, ar Pēteri Emīlu aizmugurējā sēdeklī esmu kļuvusi par krietni prātīgāku braucēju. Lai gan es ar viņu vēderā jau biju kļuvusi prātīgāka braucēja. Tiesa, savu lomu spēlē arī mani seši soda punkti - nevar taču palikt bez mašīnas!
Bet kaut kā grūti bija saņemties izbraukt. Tas likās tik sarežģīti - sapakoties, ejot ārā no mājas, izrēķināt, kuru lietu pirmo darīt, salikt, sakārtot, kurā loģistikas posmā iznest auto krēsliņu, kurā - Pēteri. Vieglāk ir sēdēt mājās vai aiziet ar kājām, kaut vai līdz Spicei. Bet mūžīgi tā nevar. Nācās saņemties. Un nemaz tik sarežģīti tas nav, kad pamēģina. Es pat atklāju kā auto sēdeklīti no siksnām tikai līdz pusei atjozt, lai ātri var iesēdināt Pēteri un lai katru reizi nav jāķimerējas no sākta gala.
Un cik liels tomēr ir autoprieks! Nu mums tā māka ir rokā - nu mēs esam braukājoši ar savu auto.
Vēl tikai jāsaņemas izjaukt ratus, to es vēl neesmu uzdrošinājusies izdarīt. Tad mēs būsim neuzvarami pasaules iekarotāji!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru