Katrs vecāks priecājas par sava bērna sasniegumiem, bieži vien pat vairāk kā par saviem sasniegumiem. Ir kaut kādas normas, kuras visi vecāki salasās internetā vai gudrās grāmatās, un tad gaida, kad bērns izdarīs to un to. Un tad, kad pienāk noteiktais mēnešu skaits un bērns, nabadziņš, nepiepilda vecāku ekspektācijas un neizpilda grāmatu normatīvus, vecāki vaimanā un bēdājas, un zvana ārstiem un fizioterapeitiem, un prasa, ko darīt, kādus nozīmējumus saņemt, jo bērns, redz, nedara to un to.
Viena no pirmajam lietām, ko no maza bērna sāk prasīt, ir galvas pacelšana un turēšana, kad mazuli noliek uz vēdera. Un, protams, ka visi, kam nav slinkums, to tik vien man prasa, nu, Tavs bērns jau tur galviņu, kad ir uz vēdera? Tad nu tu ka mamma sēdi un gaidi, kad tas maģiskais brīdis notiks un beidzot varēs visām tantēm pateikt - jā, tur.
Tomēr es pieturos Latvijā slavenās fizioterapeites Klaudijas Hēlas tēzei, ka bērns darīs attiecīgās darbības tad, kad būs tām gatavs. Tāpēc nemaz necentos Pēteri Emīlu spiest nez cik bieži gulēt uz vēdera un klausīties viņa dusmošanos un bļaustīšanos, tikai tāpēc, lai tiktu izpildīti normatīvi un varētu palielīties, ka, lūk, (pēc neskaitāmiem garu dienu treniņiem) puika tur galviņu arī uz vēdera. Kad gribēs - turēs.
Bet šad tad es esmu nepielūdzama un progresa vārdā Pēteris ir spiests pavadīt kādu pusminūti uz vēdera, jo pēc ilgāka laika man paliek viņa žēl. Tad nu aizvakar, atkal nikns ka pūķis, par to, ka tiek spīdzināts un likts uz vēdera, Pēteris aiz dusmām pacēla galvu tik augstu un turēja tik ilgi, lai nevienam nerastos šaubas, ka īstenībā viņš to jau varēja izdarīt sen, tikai - kā lai tu, cilvēk, saproti, ko no tevis grib, ja nekad mūžā neesi celis to galvu šādā pozīcijā?! Un viņš noteikti pie sevis padomāja - aaa, šitā jūs gribējāt, lai es turu galvu? nu lūdzu, vai tad man žēl, tikai vajadzēja man agrāk un skaidrāk paskaidrot, ko no manis gribat, tad es sen jau būtu parādījis, ka varu to izdarīt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru