Pagaidām vēl Pēteris Emīls nekādus lielos nedarbus netaisa. Viņa lielākais meistarstiķis ir strūklaku laišana un tāda mīlīga koķetēšana pilnīgi neiedomājamās situācijās, teiksim, viņš mēdz smaidīt kādos trijos pa nakti vai, kad viņam dikti sāp vēders un pēkšņi beidz sāpēt, koķetnieks Emīls atplaukst negaidītā smaidā, vēl koķetāk tas izskatās, ja mutē ir sosis un tad var redzēt tikai mutes kaktiņus, kas smaida, un sosi, kas trīc, jo nevar stabili nostāvēt mutē - skats ir diezgan smieklīgs.
Lai vai kā, puikas pirmajā vārda dienā nolēmu brokastis sākt ar veco labo Emīla nedarbu noskatīšanos. Nez, vai Pēteris Emīls to filmu skatīsies, izskatās jau tagad briesmīgi sena. Bet mūsdienu un droši vien arī nākotnes multenes ir vienkārši briesmīgas! Vai nevar smukas princesītes un mašīnītes rādīt? Nē, rāda kaut kādus robotus un monstrus, un neesošas būtnes. Nezinu, kā pēc tādu saskatīšanās var mierīgi gulēt. Un tad vēl tos pašus šedevrus var nopirkt veikalā plastmasas veidā, un sērijās. Jāatzīstas godīgi, ka bērnu rotaļu veikali man joprojām ir ķīniešu ābece un eju tiem apkārt ar līkumu.
Veikalu sakarā man šodien bija interesanta diskusija ar māsas meitu, kas ir septiņgadniece. Staigājam visi ar mazo pirmās vārda dienas jubilārīti ratos un viņa man prasa, vai man ir līdzi nauda. Es saku, jā, bet kāpēc Tev to tagad vajag. Redzi, tur ir veikals, ieiesim kaut ko nopirkt. Nu ko tieši? Kaut ko ēdamu, saldu, mantu? Nē, neko konkrētu viņai nevajagot, bet ieiesim kaut ko nopirkt. Tad nu sāku skaidrot naudas būtību, nepieciešamību to tērēt un vajadzību apmeklēt veikalus. Beigās vienojāmies, ka neko nevajag un mājās, ja labi pameklē un padomā, jau viss ir. Pēc kāda laika tas būs jāskaidro Pēterim Emīlam. Interesanti tas būs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru