Garas šalles

Daudzi mani draugi zina, ka man patīk šalles. Pēdējā laikā es tik ļoti tās neizmantoju un neiepērku, jo piedāvājumā parādās dažādi citi interesanti aksesuāri, bet viena šalle gan mani ir ieinteresējusi - slings. Gara, gandrīz piecus metrus gara šalle, kurā, pareizi sasienot, varētu pārnēsāt Pēteri Emīlu vai jeb kuru citu mazo pilsoni.

Bet ar slingiem ir kā ar bitēm, neko nevar zināt - varbūt Pēterim patiks tajā staigāt, varbūt nepatiks, varbūt patiks gulēt, bet varbūt tas nepatiks manai mugurai. Tomēr viens gan ir skaidrs, ja jums ir jānes rokās sešas kilogramīgas cukura pakas krietnu gabalu, jo nav citu variantu kā tās nogādāt punktā X, viss ir atkarīgs no tā, kādā veidā jūs nesat tās cukura pakas - var gadīties, ka pēc tam rokas sajūtas kā pusi mūža nokalpojušas, bet var gadīties, ka jūtaties gana spirgts un možs. Tātad panākumu atslēga ir veidā, kādā kaut kas tiek nests.

Mūsdienu ārsti raksta neskaitāmus nozīmējumus pie neskaitāmiem bērnu speciālistiem, kas mazos pilsoņus vētī un pēta visos veidos. Manā galā atrodas Vienības gatves bērnu poliklīnika, kas ir slimnīcas teritorijā, kas, savukārt, ir maigi izsakoties milzīgi liela. Tāpēc, ja ar Pēteri Emīlu ir jānokļūst no mašīnas līdz kārtējam poliklīnikas punktam, ir jānoiet kādi piecsimt metri (un pēc tam atpakaļ). Un tagad pamēģiniet ar sešām cukura pakām tā vienkārši puskilometru pastaigāt un tad pateikt, kā jūtas jūsu rokas. Smagi. Un tās cukura paciņas jau tikai vairosies. Tāpēc ir jāatrod risinājums, un glābiņu es saredzu mums laipni aizdotajā maģiskajā garajā šallē.

Tā nu šodien ciemos nāca slingu skolotāja un mācīja, kā Pēterīti piesiet, lai varētu ērti pārnēsāt. Pagaidām nestādos priekšā, cik lielus gabalus nostaigāsim un vai Pēterim patiks, bet atsevišķās situācijās viņam būs jāpaciešas, jo nesāt Pēteri slingā ir nesalīdzināmi vieglāk kā vienkārši opā. Mēģināsim jau rīt!