Ko var iesākt trīsdesmit grādu karstumā? Daži dullie tādā laikā dodas pie jūras. Es gan nevaru iedomāties, ka es ar vai bez Pētera Emīla varētu doties sauļoties pie tādas temperatūras un saules koncentrācijas pat neskatoties uz to, ka katra latvieša sapnis ir būt brūnākām par kaimiņu.
Es piekopju slēpšanās stratēģiju. Aizkari ciet un logi ciet, gandrīz, atstājot vaļā tikai uz ventilācijas režīmu. Un, ja iziet ārā, notiek slapstīšanās pa ēnu, bet iziešana notiek tikai ārkārtas situācijās, teiksim, pēc maizes. Pēterītis karstuma laikā bija iesprostots starp četrām pustumšām sienām un varēja justies gandrīz kā bunkurā. Ar to atšķirību no parasta cilvēka sēdēšanas bunkurā, ka viņš, protams, saņēma to pašu ekskluzīvo ēdienkarti, ko būtu saņēmis nesēžot bunkurā.
Bet bija arī izņēmumi. Mēs pat dažas reizes braucām mašīnā bez kondicioniera, ko viņš pārcieta klusu ciešot un nikni lūrot caur pieri. Bet caur pieri lūrēšana, iespējams, varēja arī būt tāpēc, ka viņam vienkārši liek sēdēt autosēdeklītī.
Bija arī dažas veselīgas lietas. Tā kā pēc pāris dienām neglābjama karstuma iesilst jebkura māja arī no iekšpuses pat ar visiem aizsargmehānismiem, Pēteris beidzot dabūja diezgan ilglaicīgas gaisa peldes. Nezinātājiem paskaidroju, ka tas nozīmē, ka viņš pilnīgi plikiņš trallināja un, vicinot kājeles, gulēja, būdams nolikts lielās gultas vidū. Un tam ir savas konsekvences. Lieciet autiņus un plēvītes, kur gribat, jo pavisam droši ar mums kopā ir vecais Mērfijs, kas nozīmē, ka Pēterīša raidītās strūklakas nolīs tieši tajā mazajā laukumiņā, kur plēve beidzas vai ir kāds jo autiņa brīvs gultas stūrītis. Cieta pat mans telefons un arī dators, bet laimīgā kārtā pirmais bija atstāts uz mutes un to neko daudz nevarēja apskādēt un dators bija aizvērts.
Tā visa rezultātā mēs šodien devāmies uz aptieku pirkt palagus ar plēvi, lai istabu varētu noklāt ar palagiem, tāpat kā remonta laikā istabu noklāj ar avīzēm. Palagu nebija, bet risinājums ir jāatrod. Vakarā atradu krājumos plēvjveidīgus galdautus, kas domāti dārza svētkiem. Izskatās, ka mums dārza svētki turpmāk būs istabā un Pēterītis peldēs pa gaisu uz dārza galdautiem.
Karstums ir pārlaists, nu var atkal atsākt aukstēties, jo deviņpadsmit grādi komplektā ar vēju man ir par aukstu. Pie mums vispār ir tādas polāras temperatūras: +15 un +30, kāpēc nevar vienkārši būt standartizēti +25?! Nebūtu ne par aukstu, ne par karstu, un varētu skraidelēt šortiņos un īsos krekliņos bez bēdu un bez vēsas dušas nepieciešamības ik pār stundās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru