Vakar notika manā mūžā pirmie bērnu svētki, kurus pati sasaucu, nevis vienkārši piedalījos. Pēteris Emīls tika kristīts un pēc tam notika neliela pasēdēšana.
Uz bērnu svētkiem beigu beigās savācās veseli četri bērni, neskaitot Pēteri, un priekš pirmās reizes tas bija ievērojams skaitlis. Principā jau tā vairāk bija tāda pieaugušo pasēdēšana ar vecākiem un bērniem fonā un ar Pēterīti kā centrālo personu. Bet interesanti. Pirms kāda laika manā svētku katalogā nebija tādas iedaļas kā bērnu svētki vai arī tiku aicināta kā krustmāte fonam. Tāpat visai dīvaini likās, ka man dod dāvanas, kas nemaz nav domātas man, bet es par tām priecājos tikpat daudz kā par sev dāvinātām. Ziedus gan dāvināja man, nevis Pēterim.
Apbrīnojamā kārtā Pēteris Emīls kristības pārcieta vislabāk no pieciem kristāmajiem bērniem, būdams pats jaunākais. Nebļāva nevienu reizi, jo tiklīdz tika savilkts skābs ģīmis, tā tūlīt viņam nekaunīgā kārtā tika aizbāzta mute ar sosi un tas atmaksājās ar varonīgu klusēšanu. Toties pārējie kristāmie ar visiem sošiem bļava uz maiņām un brīžiem pat izveidojās tāds kā bērnu koris, kuru mācītājs centās pāteikt. Bet tā kā mūsu modernā baznīca sevi prezentē ne tikai ar mājas lapu, čivināšanu un facebook-u, mācītājs, protams, vienmēr ir nodrošināts arī mikrofonu un viņam nevajadzēja bļaut, lai kāds sadzirdētu.
Vispār biju jau sen aizmirsusi, cik kristības ir skaists un sirsnīgs pasākums. Un galu galā, Pēteris Emīls taču dabūja visburvīgākos krustvecākus!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru