Nu ko tur daudz stāstīt par Jāņiem. Mazais jubilieris, iešūpojies no pirmās vārda dienas, taisnā braucienā ielīgoja Jāņos un savos pilnos trijos mēnešos.
Ēdu, dzēru visu, kas kustās un nekustās. Bet mazais Jāņabērns ir pacietīgs un ar norūdītu vēderu un ar norūdītu imūnsistēmu, jo viņš spēj panest visus trīs biedējošākos produktus pilnā komplektā turklāt nemaz nedziedot Jāņu dziesmas - lauku pienu, zemenes un medu šūnās. Taisni vai prieks!
Mamma jau mani mierināja, ka mums ar māsu arī nekad neesot bijušas nekādas pumpas un viņa arī esot, mani barojot, bez žēlastības ēdusi zemenes un pienu, un arī medu - un man esot bijis nošķaudīt uz ārstu vaimanāšanu par to, ka ar zemenēm gan vajagot uzmanīgi. Tad nu es turpinu šķaudīt arī tagad un jau pirmās zemenes dažas nedēļas atpakaļ sāku ēst uzreiz sākot ar puskilogramu.
Man ar zemeņu ēšanu ir tāpat kā ar šokolādes konfektēm, es vai nu neēdu nemaz, vai nu ēdu pus kilo kā minimums - nu nevaru es apstāties pie trim konfektēm jeb, teiksim, desmit ogām. To es uzskatu par kuņģa kaitināšanu. Vai arī var teikt savādāk, kā saka mana oma - jāēd - lai saēdās. Arī viņas gatavotās kotletes es ēdu pēc “lai saēdās” principa, apēdu trīs bez kartupeļiem, bez maizes, un man ietiek. Kā teikt - vajag ēst ar baudu un tā lai jūt! Un, acīmredzot, arī Pēterim Emīlam garšo zemenes un citi traki ēdieni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru