Vai cīrulis, vai kāds cits putns, kas skaļi uzvedas, - tā tēlaini varētu nosaukt Pētera Emīla skaļo uzvešanos šodien Stardiņos. Mēs tur staigājam turpceļā un atpakaļceļā pa mūsu Āgenskalna pastaigu maršrutu.
Šodien bija viena no tām dienām, kad Pēteris ratos negulēja, bet vēroja apkārtni. Lai gan, cik tad no tāda ratu leņķa var redzēt, - debesis, kokus, kas skrien garām, un mammu ar saulesbrillēm, bet cik ilgi var pētīt šo ierasto ainavu. Un, ja nenāk miegs un paliek garlaicīgi, tad parasti vajag uzēst.
Savu neapmierinātību Pēteris parasti pauž vispirms ar tādiem nelieliem kontroliebļavieniem, kas nav pārāk skaļi, bet pievērš uzmanību. Ja tas ir kaut kas nenozīmīgs, piemēram, nepatīkama guļus poza, tad pacietīgi runājoties un smaidot var Pēteri pierunāt smaidīt. Ja kontroliebļavieniņi tiek ignorēti, tad tie pāraug garākos bļāvienos, un glābējs vēl var būt sosis, bet, ja arī garākie bļāvieni netiek laicīgi pamanīti un novērsti, tad ieslēdzas skaļa bļaustīšanās, kuras amplitūda var būt ļoti plaša un ļoti skaļa. Un Pēteris Emīls bļaustās tiešām ļoti skaļi, esmu salīdzinājusi ar citiem tā paša vecuma brālīšiem, - vismaz trīs toņus skaļāk.
Tad nu atpakaļceļā no pastaigas ejam atkal cauri Stradiņiem un Pēteris palaiž kontroliebļāvieniņus. Mēģināju izlīdzēties ar sosi, bet, ko nu, šoreiz Pēteris bija noskaņojies ēst un sosis te nelīdzēja, tāpēc sapratu, ka man steidzami jāmeklē kāda vieta, kur apsēsties, lai Pēteris varētu paēst. Bet tā kā Stradiņu slimnīcas parkteritorija nav gluži nosēta ar soliņiem, tas negāja tik ātri. Kamēr atradu soliņu, noparkoju ratus, apsēdos un paņēmu mazo skandālistu rokās, viņš bija piebļāvis visu Stradiņu teritoriju. Es taktiski necēlu galvu uz augšu, jo garām noteikti staigāja tantes ar nosodošiem skatieniem.
Pēteris momentāni apklusa, kad rijīgi kā mazs vilcēns sāka ēst. Tā bija Pētera pirmā publiskā ēšana, kas, protams, mazināja viņa uzmanību, jo ir taču interesanti pa maliņu skatīties apkārt un paralēli nedaudz iekost.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru