Pirmdien Pēterim Emīlam atbrauca ekoloģiskā cūka. Viena ceturtdaļa. Kopumā tā cūka ir atvēlēta arī pārējiem, jo pēc rokdarbu veikšanas liesums Pēterim neatlika nemaz tik daudz, bet visu pārējo lielie varēs ēst, ausis kustinādami.
Neatceros, kad būtu tik smalki graizījusi gaļu (ja nu vienīgi Pētera jēru, ko viņš jau apēda), turklāt šoreiz tās bija patiešām daudz. Dīvaini, ka beigtu zivi man ir bail ķidāt, bet no beigtas cūkas man nemaz nav bail - gluži otrādi, es to uztveru kā smalku izšūšanas darbu, kas jāizšuj, bet šajā gadījumā jāizgriež, precīzi pa vīlītei.
Pēteris ļoti interesējās, ko es tur griežu, un gribēja paspēlēties ar cūkgaļu, bet tā ir pārāk ķēpīga lieta, tāpēc Pēterim vajadzēja apmierināties ar skatīšanos. Ar kartupeļiem, kāļiem un āboliem es viņam ļauju spēlēties, kad tos mizoju, bet pārējiem produktiem ir pārāk daudz sīkdetaļu, lai ar tām ietu rotaļās, piemēram, ķirbju sēklas, kuras var viltīgi ielīst Pēterim mutē.
Redzot mani, Pēteraprāt, spēlējamies ar cūkgaļu, Pētera interese pieaug par visu, ar ko es nodarbojos. Un tagad pasaules izzināšanā ir nākušas talkā arī Pētera rokas un ceļi, respektīvi, Pēteris ir sapratis, ka rokas var pacelt arī uz augšu un tādējādi var kaut ko nolidināt no kādas augstākas virsmas sev priekšā uz zemes.
Pēteris ir arī sapratis, ka ceļos viņš var piecelties un tupēt ne tikai istabas vidū, kur tam reāli nav nekādas jēgas, bet pacelties ceļos var arī pie Rodža būra, vel pastiept rokas uz augšu un - bladāc!, var noripināt lejā Rodža intīmo stūrīti, un visa virtuve piebirst pilna ar mazajām, ļoti interesantajām presētās zāles bumbiņām. Pēteris ir sapratis, ka bumbiņas nav diez ko ēdamas un mutē vairs tās nebāž, toties ar lielu interese paņem tās divos pirkstos, virpina un pēta, te pacēlis pret gaismu, te ripinot pa zemi, it kā viņam būtu jānosaka dimanta karātu daudzums. Eh, pētnieks!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru