Atkāpsimies dažas dienas atpakaļ. Kamēr visi skraidīja Ziemsvētku stresā, gādāja dāvanas un cepa cepešus, Pēteris Emīls izaudzēja savu pirmo zobu. Ilgi gaidījām, bet īsi pirms deviņu mēnešu jubilejas zobs bija ārā, un Ziemsvētkos Pēteris jau varēja mammai svinīgi kost.
Pirms Ziemsvētkiem bija jāizdara vēl kāds svarīgs darbs - jāuzliek remonta istabai jaunie aizkari, kas atšuvās pie manas mammas šuvējas. Iegadījās tā, ka man pašai bija jābrauc pēc aizkariem un mamma man deva instrukcijas, kur braukt, jo pie šuvējas es biju bijusi vienu reizi gadus desmit atpakaļ. Atceros vien to, ka šuvēja dzīvoja daudzstāvu namā Vārnu ielas republikā kopā ar daudz kaķiem.
Braucu, un pa ceļam atcerējos, ka laikam esmu aizmirsusi savu telefonu, bet vai tad ies apstāties?, ko tad cilvēki darīja, kad nebija mobilo telefonu - visur paspēja, visu izdarīja un viss notikās, tāpēc nebūs nekāda braukšana pēc telefona!
Aizbraucu līdz vajadzīgajam Grīziņkalna pagalmam un piegāju pie piestāvu mājas ar trim ieejām un kodiem. Man kaut kā šķita, ka toreiz pirms desmit gadiem bija jāiet pa vidējām durvīm. Nosauktais kods, protams, nestrādāja, dīvaini, bet tās noteikti bija vidējās durvis! Tā kā koda atslēga nebija visai pārliecinoša, palauzusies ap durvīm kādas piecas minūtes, tiku iekšā uzspiežot ciparu kombināciju, kas man paliks mūžīga mīkla.
Tālāk ir nākošais izaicinājums, kuras dzīvokļa durvis bija šuvējai? Man likās, ka pirmais stāvs, tāpēc bez žēlastības zvanīju abiem pirmā stāva kaimiņiem pie durvīm un noskaidroju, ka šuvējas te nav un nekad nav bijis. Aha, nu labi, varbūt tas bija otrais stāvs. Turklāt es atceros, ka bija vienistabas dzīvoklis, tātad, tas, kas pa vidu. Jāiet pārbaudīt, jo tukšām rokām es mājas nebraukšu un mobilā telefona pārākumu neatzīšu! Īpaši tāpēc, ka esmu jau tikusi iekšā mājā. Nepagāja ne desmit minūtes un es biju apstaigājusi visus piecstāvu mājas vienistabas dzīvokļus un noskaidrojusi, ka šuvēja šeit nedzīvo. Labi, ka ir ātras kājas un iedzīvotāji bez suņiem.
Dīvaini. Nu labi, varbūt tās tomēr bija mājas pirmās durvis. Aizgāju pārbaudīt. Mājas pirmajām durvīm kods arī nestrādā, turklāt kodatslēga ir daudz pārliecinošāka un es saprotu, ka laikam būs jāpadodas likteņa priekšā, jo šīm durvīm uz labu laimi uzspiests kods un laušanās neies cauri. Sērīgi eju ap mājas stūri un mazliet bēdājos, ka mana neatlaidība nav vainagojusies panākumiem un ka taisnība tomēr būs mobilo telefonu faniem, bet tad pēkšņi man atmirdz vēl pēdējā cerība! Logi! Nē, tagad es skaidri atceros, ka tas bija pirmais stāvs, tātad es varētu paklauvēt pie logiem!
Pirmais logs ap mājas stūri izskatās bēdīgs un pamests, nebūs īstais, otrais un trešais logs arī ir bēdīga paskata, ar aizvērtiem aizkariem un blāvu lampu. Bet kas tad tas?! Kaķis sēž uz palodzes! Urrā! Šim ir jābūt īstajam logam! Pieklauvēju, un jā, šuvēja mani drosmīgi tumsā sazīmēja, atsaucās un pateica pareizo kodu. Šuvēja smējās locīdamās, dzirdot manu stāstu par aizkaru meklējumiem. Bet tas nekas, galvenais, ka neatlaidība vainagojās panākumiem.
Pats labākais, par ko arī man sanāca smiekli, bija tas, ka, iekāpjot mašīnā, somā zvanīja mans telefons. Tāpēc stāsta morāle varētu būt apmēram šāda: turieties pie neatlaidības, bet nēsājiet mazākas somas, kurās kaut ko var arī atrast!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru