Pirms Ziemsvētkiem parasti ir svētku ieskaņas. Pēteris Emīls svētku ieskaņas sagaidīja mainīgā garastāvoklī.
Astoņarpus mēneši it kā jau ir nopietns vecums, tāpēc nolēmu Pēteri uz vakaru atstāt pieskatīšanā un doties uz darba balli. Pēteris esot lieliski izklaidējies un aizmidzis bez manis. Bet. Pēc pāris stundām sākās nakts celšanās un Pēteris bija ļoti apvainojies, ka nakts vidu viņam blakus nav mammas. Un, kad es intuitīvi jūtot, ka jāsteidzas uz mājām, ierados, Pēteris jau bļāva pilnā sparā un diezgan ilgi nebija nomierināms un pierunājams iet gulēt. Acīmredzot, Pēteris baiļojās, ka, viņam aizmiegot, mammas atkal varētu kaut kur pazust. Laikam Pēteris vēl nav gatavs mammu palaist projām pa nakti.
Toties tas netraucēja Pēterim nākošajā dienā agri celties un doties uz manas krustmeitas dzimšanas dienas balli Rīgas biržā. Staigājām ar Pēteri padusē ekskursijā pa biržu un viņš, galvu dziļi atkāri, gandrīz vai mēģinot uztaisīt tiltiņu, cītīgi pētīja lielās lustras, kas viņam likās visvērtīgākie atradumu biržas ēkā.
Tāpat pēc pus gulētās nakts Pēteris nejutās traucēts pavadīt ekskursiju un balli apmēram piecdesmit cilvēku lielā barā. Bija daži mazi bērni, kas nāca Pēterim klāt un paijāja viņu, tos Pēteris atalgoja ar smaidu vai arī mēģināja viņiem ieķert matos vai kādā citā nepieskatītā vietā. Dažbrīd mēs rāpojām zem galdiem, bet šo vingrinājumu ilgi nevarēja izpildīt, jo zem galdiem bija kontaktligzdas, kas Pēterim, saprotams, ļoti interesēja, tāpēc izpētes darbus zem galdiem vajadzēja steigšus beigt. Ik pa laikam Pēteris skaļi pļāpāja pats ar sevi un ar citiem. Tāds sabiedrisks puika, pat ļoti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru