Mazliet vēl atskaņās no Advokatūras dienas, aizgāju saņemt sev pienākošos bibliogrāfisku grāmatu, kurā apkopoti visi advokāti, kas praktizējuši laikā no 1940. - 2010. gadam. Atradu savus datus un bildi - nu iespaidīgi, tiešām iespaidīgi izskatās. Nemaz nebūtu domājusi, kas tas tik smalki izskatīsies. Varēšu bērniem un mazbērniem rādīt.
Nu jau var teikt, kas mūs ir piemeklējis vai joprojām piemeklē pērnais sniegs. Kamēr uzņemu savas skābekļa devas, secināju, ka pērnais sniegs joprojām atstāj paliekošu iespaidu uz pilsētas ārēm. Teiksim, pie vienas Maximas stāvlaukuma joprojām stāv divmetrīgi sniega vāli un slapina visu, kas apkārt, un rada Alpu sajūtu. Tiesa, šis gan ir tāds netīrs un pilns ar gružiem sniegs. Piegružoti Alpi. Bet Maximas darbinieki nejūtas traucēti un ļauj milzīgajiem sniega vāliem kust dabīgā ceļā.
Bet netālu no manas mājas, pie dzelzceļa, ir tāds liels puduris ar ceriņiem, kas katru pavasari smaržīgi zied. Bet nu jau laikam jāsaka, ka bija puduris, jo tas ir krietni paplucināts. Acīmredzot, dzelzceļa tante, kas taisa ciet pārbrauktuvi, ziemā sniegu meta tieši pudurī un tādējādi tika salauzti ceriņi. Tad nu tagad ceriņu puduris izskatās pēc kara lauka, kur pāri gājušas pāris armijas, jo tas ir arī bez jēgas daudz piedrazots.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru