Manā dzīvē vakar uz mazu brīdi atkal ienāca Vestards.
Vestards bija tik traks, ka bija piekritis spēlēt Advokatūras dienu noslēguma pasākumā. Un man tā joprojām ir mīklā, kāpēc viņš piekrita spēlēt. Diezin vai - naudas dēļ. Ja es būtu Vestards, es nepiekristu spēlēt profesionālo ģilžu pasākumos; ja gribat mani dzirdēt, ejiet uz normālu koncertu. Nu varbūt es piekristu spēlēt vienīgi ārstiem.
Stainway klavieres Biedrības namam, protams, ir, tāpēc Vestardam bija, kur izpausties ar Mediņa tautasdziesmām, Šopēnu, Listu (mierīgu Listu, lai nesalauztu klavieru stīgas) un Geršvinu, un savu interpretāciju par Pūt vējiņiem. Un Vestards bija lielisks.
Patiesību sakot, Vestards bija vienīgais iemesls, lai es dotos uz advokātu godināšanas pasākumu. Nav jau tā, ka man negribas atdot kādam godu, bet tas ir mazliet garlaicīgi, toties lieliska klavierspēle var iedvesmot atdot godu un plaukšķināt plaukstas arī turpmākā vakara gaitā. Pat tad kad, kaut ko piesaka pēc 80-to gadu dīvas safrizētais vakara vadītājs Ēriks Niedra, par kura friziera darbu mēs vēl ilgi nespējām nomierināties.
Bet man joprojām paliek mīkla, kas Vestardu pierunāja spēlēt advokātiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru