Braucu pie draudzenes nodarboties ar šūšanas darbiem un vajadzēja nopirkt rāvējslēdzēju, tāpēc piestāju lielā Maskavas ielas audumu veikalā. Paralēli citām lietām veikalā bija arī dzijas.
Ar dzijām es vienmēr esmu bijusi uz “jūs”. Adīšana man jau skolas laikā riebās un es biju laimīga, kad beidzās tās garlaicīgās darbmācības stundas ar adīšanu, jo mājās oma vienmēr visu uzadīja manā vietā. Ja mana oma nemācētu adīt, nezinu, kā es būtu izbraukusi cauri darbmācībām.
Tomēr, šoreiz pie dzijas apstājos, jo ir problēma. Veikalos tā vienkārši nav iespējams nopirkt mazītiņas adītas zeķītes, kas ir ļoti svarīgs mazuļa apģērba gabals pirmajos dzīves mēnešos. Viens pāris man ir aizdots un vienu - tante ir paspējusi uzadīt. Sliecos domāt, ka vajadzētu steidzami dabūt gatavu vēl vienu zeķīšu pāri, tāpēc savā ierastajā jaunības maksimālismā nolēmu, ka vienu pāri miniatūras zeķītes es varētu uzadīt pati.
Kas tur liels var būt?! Skolā taču visiem bija jāada, un es atceros tos divus raktus - labisko un kreilisko. Izpļāpājos draudzenei par savu nodomu noadīt zeķītes un labi, ka tā, jo viņa gādīgi apjautājās, vai es atceros, kā to dara, varot man iedot grāmatu. Aizdomājos, ka lieka rakstiska pamācība man noderētu, jo ir taču tāda lieta kā zeķes papēdis, un, neatkarīgi no zeķes izmēra, papēdis adās vienlīdz sarežģīti. Nofotografējām grāmatas lapas, man nosūtīja lapas pa e-pastu, un es devos mājās.
Iedvesma man uznāca vakar ap pusdiviem naktī. Izvilku no iepakojuma dziju ar diezgan resnu dzijas pavedienu un gatavojos sākt adīt. Bet kā bija jāsāk? Kā tos sasodītos valdziņus dabūt uz adatas nu ne kādi neatceros! Mēģinu vienu veidu, nekas nesanāk - pēc tam atcerējos, ka tā tamborēšanās veido valdziņus. Tad beidzot atceros maģiskās kustības, kuras, līdzīgi kā riteņbraukšanu, laikam tomēr nevar aizmirst nekad. Biju sarēķinājusi, cik valdziņu man vajag un vismaz reizes desmit izmēģināju attiecīgo skaitu uzmānīt uz adatām, jo visu laiku dzija izrādījās par īsu vai bija par ciešu.
Sāku adīt. Arī kādas trīs reizes visu izārdīju, jo viss likās briesmīgi nelietojams. Bet kopumā biju nolēmusi ātrāk gulēt neiet, kamēr man nebūs vismaz trīs rindiņas uzadītas. Tā kā man ir diezgan izteikti iedzimta neatlaidība un apņemšanās īstenot iecerēto, lai lūzt vai plīst, - trīs kārtas tika uzadītas un tad devos gulēt. Vairs nepateikšu cikos tas bija.
No rīta pamodos ar domu, ka vainīga ir dzija. Nu kā jau tas tipiski ir sliktiem dejotājiem ar grīdu, man vajadzēja mājās izrakt citu dziju, jo tā noteikti darbosies labāk. Cita dzija tika atraksta, plānāka.
Tagad ir pagājušas 24h un man priekšā stāv divas samērā ciešami noadītas mazītiņas zeķītes. Jāatzīst - pirmās manā mūža, ko esmu noadījusi pati!
Un tas nebija viegli! Nesaprotu, kurš adīšanu sauc par izklaidi, - man tā bija dzīves nepieciešamība. Vismaz divas adāmadatās ir saliektas, pirksti sadurti, tulznas iegūtas, un, kad es pirmoreiz adīju papēdi, man bija slapja mugura! Caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Bet, re, ar neatlaidību var daudz ko panākt. Vismaz divas mazas zeķītes - noteikti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru