Šodien pie mums ciemos bija atnācis maziņš ciemiņš. Ciemiņš bija mēnesi jaunāks, bet pus kilo smagāks. Un tas bija pirmais mazais cilvēks, kas Pēteri Emīlu patiesi ieinteresēja. Vecāki bērni (un ar to es domāju pāris mēnešus vecākus bērnus) Pēteri īpaši neinteresē, bet gandrīz vienaudzis viņam likās smaidu vērts. Arī mazajam lielajam ciemiņam Pēteris patika, un tā nu viņi tur gulēja uz dīvāna vai stāvēja, mammu turēti rokās, un savā starpā risināja jautras sarunas. Nez, par ko. Par piena kvalitāti laikam.
Pēc ciemiņa aiziešanas, kad Pēteris, izlādējis visu savu enerģiju, mēģināja vairākas reizes iemigt, pie mums pa kluso ieradās sošu zagļi. Nu redziet, kā tas notiek - Pēterītis laižas miegā, principā iemieg, un tad pēkšņi, hops!, un sosis tiek izzagts no mutes un atrodas aizmests kādu metru tālāk. Pēterītis, saprotams, pamostas un skaļi izrāda neapmierinātību, ka mājās ir parādījušies sošu zagļi, kas izrauj sosi un nekaunīgā kārtā nomet to kur pagadās. Pagaidām Pēteris vēl nesaprot, ka mazie zaglēni ir viņa rociņas, kas pa pusmiegam paņem sosi un aizsviež. Un tā rodas kašķi, pat kari - no nesaprašanās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru