Dejas

Šovakar Trikātā bija dejas. Jeb, precīzāk sakot, dejas bija Zelta ozollapu pasniegšanas ceremonijas pēcballītes ietvaros SVV rezidencē.

Es nebiju dejojusi tieši gadu! Jūs varat apmēram iedomāties, cik traki grib dejot cilvēks, kas gadu nav varējis to darīt, un man bija lieliska iespēja dejot, kamēr Pēteris Emīls saldi čučēja blakus zālei, kur skanēja lielie pastiprinātāji un rēca audzēkņu pūlis, tādējādi papildinot jau tā skaļo mūziku ar vēl skaļākiem efektiem. Nodejoju gandrīz divas stundas no vietas ar nelielām pārskrējienu pauzītēm maršrutā zālē - Pētera istaba - zāle. Kolēģi ļoti baidījās par Pētera spējām gulēt tādā troksnī, bet šis neko, - gulēja tā, ka prieks skatīties, un ļāva man gulēt.

Pēc vēlajām dejām skolotāji nolika audzēkņus gulēt, jo audzinātāji, kas to dara parasti, gatavojās nakts trasei - pirmajai manu piecu gadu SVV vēsturē. Bet vispār nakts trase ir leģendāra un daži to gaida, bet dažiem tā nepatīk, jo tas nozīmē, ka audzēkņi nakts vidū tiek piecelti un skrien tumsā. Un labākais ir tas, ka viņi nezina, kad būs un vai būs nakts trase.

Šogad ir! un tieši pašlaik mazie bumbulīši skrien, bet mēs ar Pēterīti, protams, guļam, es tik aizgāju paskatīties sākumu un palīdzēju celt audzēkņus un dzīt ārā. Grūtākais tādā brīdī ir nesmieties un tēlot, ka ir notikusi, teiksim, gāzes noplūde un visiem ir jāevakuējas. Jāatzīst, ka mūsdienu jauniešus nakts vidū gāzes noplūde īpaši neuzrunā, un viņi būtu gatavi gulēt tālāk vai nosmakt, jo tādos tempos iet tikai uz karātavām. Daži gan bija ātri. Lai vai kā - nakts trase ir kaut kas īpašs.