Treniņš

Vai jūs zināt, kā rodas bērni? Mana septiņgadīgā māsas meita līdz šim domāja, ka no bučošanās.

Klasiski. Es arī tā kādreiz domāju, jo, kad man bija kādi septiņi astoņi gadi, uz manu jautājumu mamma atbildēja, aizsūtot konsultēties ar tēti, bet tētis teica, ka tas ir sarežģīti un es to nesapratīšu, bet, kad būšu mazliet lielāka, tad gan man pastāstīs. Bet stāstīt nevajadzēja, jo iznāca slavenā marta Zīlīte. Un tad man vecāki gādīgi piedāvājās palīdzēt paskaidrot komisku, ja nu es gadījumā kaut ko nesaprotu, un nu es ar vecākiem beidzot kā līdzīgs ar līdzīgu varējām šo tēmu aprunāt.

Tā kā abi Gerdas vecāki tikko aizdevās uz ārvalstīm, atstājot bērnu manā un vecmāmiņu audzināšanā pa vasaras brīvdienām, es nolēmu, ka kaut kas bērnam ir jāizstāsta, jo tādā tumsonība par bučošanos tak nevar būt! Bet kā un ko stāstīt, un cik vispār septiņgadīgam bērnam ir liela interese par šo jautājumu - nav ne jausmas.

Jautājums par bērniem uzpeldēja nemanot. Pārģērbām mazo Pēteri Emīlu un Gerda jautā - ka tas tāds? - par oliņām. Samulsu. Bet bērns gaida atbildi. Sāku stāstīt, ka tad, kad Pēterītis būs liels, viņam tajās oliņās būs sēkliņas, no kā varēs rasties bērni. Aaaa, bērni, zinu, saka Gerda, un startē ar tekstu, ka bērni rodas no bučošanās. Un te nu sākās mans mūžamežs un piņķerēšanās, jo drīz Gerda tika pie loģiskajam jautājumam - kā tā sēkliņa tiek mammai iekšā.

Kaut ko Gerda jau zināja, bet kaut ko nē. Tad nu kopīgi noskaidrojām, ka pa to pašu caurumiņu, pa kuru bērniņš dzimst, vīrietis ieliek sēkliņu. Man bija ļoti grūti paskaidrot, kā tieši viņš tur to sēkliņu dabū iekšā. Tāpēc es sāku ar pafilozofēšanu par tēmu mīlestība, pieminēju vārdu mīlēties un sapratu, ka tas Gerdai neko neizsaka, un tad nācās pieiet tehniski, paskaidrojot, ka - to sēkliņu ieliek ar krāniņu. Gerda nesamulsa nevienā brīdī, bet man bija skaidrs, ka tehniski viņa saprot, kā tas notiek, bet pagaidām nesaprot, kā tas izpaužas dzīvē, tomēr viņai ar to pietika. Tālāk mēs risinājām sarunas par to, ko Pēterītis darīja vēderā - tas viņai vairāk interesēja par sēkliņas ielikšanu, un es atviegloti uzelpoju.

Tādas interesantas sarunas risinās svaigā lauku gaisā, un tās man vienlaicīgi noderēja kā treniņš kādai nākotnes sarunai ar Pēteri. Man šķiet, ka es izturēju pārbaudījumu, jo Gerda bija apmierināta, ka ir radus atbildes uz visiem tā brīža jautājumiem, un es biju apmierināta, ka viņa tagad ir gudrāka un saprot vairāk par bērna rašanās brīnumu.