Esam nodzīvojuši pāri nometnes pusei un vēl ir atlikusi tikai viena nedēļa. Bija viesu diena un bija atbraukuši ciemiņi un, starp citu, ja kādam līdz šim likās, ka ar mazo Pēteri Emīlu doties uz nometni bija neprātīgi un sarežģīti, tad jūs smagi maldāties! Viesi atzina, ka šādos apstākļos dzīvojot, neko labāku nevar vēlēties, - pat ēst mums uztaisa, turklāt četras reizes dienā!
Un neticami, bet rīt Pēterim apritēs četri mēneši, un, esot šeit nometnē, viņš ir iemācījies velties uz vēdera. Kādas divas dienas viņš mācēja velties tikai uz vieniem sāniem un tad, kad viņš piekusa velties un nesaprata, ka vajadzētu apstāties un atpūsties, es varēju Pēteri nolikt uz otra sāniņa atpūsties. Bet pagāja tieši divas dienas un viņš iemācījās velties arī uz otriem sāniem, un tagad nav miera, kad veļās, tad atpūtas nekādas, lai atpūstos, kardināli jāmaina vide, citādi pilsonis ir neapmierināts, ka galva ir par smagu, lai ar to nepārtraukti skatītu pasauli.
Ir bijuši visvisādi interesanti pasākumi, tāpēc šodien nolēmām atpūsties, aizlaidām uz lielpilsētu. Un ne jau uz Valmieru, uz Valmieru brauc visi, mēs devāmies uz Smilteni, uz Smiltenes baznīcu.
Aizbraucām laicīgi kopā ar galveno auklīti ar domu, ka Pēteris aizmigs un rātni nočučēs visu baznīclaiku. Plāns izdevās līdz brīdim, kad sāka skanēt ērģeles, tad Pēterim acis atsprāga vaļā un turpmākās divas stundas viņš bija jāizklaidē. Mēs abas uz maiņām Pēteri ucinajām, aijājām, Pēteris paguva arī paēst un kopumā uzvedās godīgi, kā jau baznīcā pieklājas, neskaitot dažas ķiķināšanas un koķetēšanas ar apkārtstāvošajiem. Tad nu es izlēmu, ka mēs visi varētu iet pie Dievgalda. Viss bija lieliski līdz brīdim, kad bijām tikuši gandrīz līdz altārim. Tad Pēteris uzskatīja par nepieciešamu skaļi demonstrēt pārējiem baznīcēniem, ka arī viņš ir ieradies uz šo pasākumu. Jautrākais bija tas, ka mēs atradāmies pašā altāra vidusdaļā, tātad tieši visa pilnā baznīca, jo tas bija kristību Dievkalpojums, varēja noskatīties uz manu lēkāšanu augšā lejā, pietupieniem, uz lidmašīnām un citām viltīgām kustībām, kas apstādinātu Pētera protestus. Par šādu cirku pat Pēterim bija prieks, tāpēc viņš puslīdz klusēja un palaida tikai kontrolbļāvienus, lai mamma pēkšņi neiedomātos apstāties viņu cilāt visādos veidos.
Bet es jutos ļoti nopelnījusi maizīti un vīnu ar savu lēkāšanu un pārējo baznīcēnu izklaidēšanu, tāpēc Pēterim nācās pagaidīt svarīgo mirkli, ko viņš varonīgi izturēja, un, kad bijām nonākuši atpakaļ sēdvietās, nevainīgi aizmiga, un tad jau vairs pat ērģeles nespēja viņu pamodināt. Tā nu Pēteris šodien mazliet pakoncertēja Smiltenes baznīcā un es izrādīju cirka meistara cienīgus locīšanās un dīdīšanās priekšnesumus visai Smiltenes baznīcas draudzei.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru