Valdis mani svētdien pārsteidza, nebija laika uzrakstīt, jo mēs tik pa laukiem, tik pa laukiem, bet man vienalga prātā no svētdienas vakara ir Valdis.
Nebiju domājusi, ka savas dzīves laikā piedzīvošu Saeimas atlaišanas ierosināšanu. Un tas man nešķiet tik būtiski, vai Valdis apvainojās uz parlamentu, sak, Ulmani un Vairu jūs varējāt ievēlēt uz diviem termiņiem, bet mani - nē, jo Valdim jau laikam bija skaidrs, ka viņu neievēlēs (vismaz, ja netiks izdarīts kāds būtisks manevrs), un tāpēc nolēma ierosināt Saeimas atlaišanu.
Man kā juristam, kas konstitucionālās tiesības mācījās jau pirmajā kursā un kam Gunārs Kusiņš vicināja Satversmi gar degunu gandrīz kā Bībeli, liekas juridiski interesanti - nu kā tad mums tagad būs būt. Jo situācija jau nav tik viennozīmīga, kā atlaišanas procesam vajadzētu turpināties. Tā kā šādu scenāriju Satversmes tēvi neparedzēja, tad katram sevis cienošam juristam droši vien līdz ceturtdienai izveidosies sava nostājai par, viņaprāt, pareizu Saeimas atlaišanas kārtību. Un neapšaubāmi notiks plūkšanās savā starpā. Vismaz būs interesanti.
Es zinu - man kā apzinīgam pilsonim, kas uz pēdējām vēlēšanām aizgāja ar lielu piespiešanos, un arī tikai tāpēc, ka atcerējās to pašu Kusiņu skandinām, ka pilsonim ir ne tikai tiesības, bet ir arī pienākumi, vajadzētu izvērtēt - vai Valdis darīja pareizi vai nepareizi, viņš atbalsta sliktos vai labos, budžetam tas būs slikti vai labi, utt. Bet nav vērs publiski vērtēt, jo katram tāpat par šo ir savs ieskats un par politiku tāpat kā par reliģiju, kā zinām, strīdēties ir bezjēdzīgi.
Bet neskatoties ne uz ko Valdis mums ir devis vienu svarīgu ierakstu Latvijas vēsturē un tam sekojošu iespēju atlaist Saeimu, tā teikt, - sadot pa biksēm Saeimai vai Valdim - un tāda iespēja mums varbūt būs tikai reizi mūžā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru