Es pieņemu, ka ikkatrs no mums vismaz kaut reizi dzīvē ir teicis, ka nē, to vai šito viņš nedarīs nekad un nemūžam. Bet dažreiz pienāk tādas reizes, kad savs iepriekš teiktais nekad ir jāatceļ vai tas pats no sevis atceļās, un mēs izdarām tieši to, par ko kādreiz teicām - nekad.
Tāpēc ar tiem nekad ir jābūt uzmanīgam. Es esmu uzmanīga un reti, kad saku, ka to es nedarīšu nekad, bet dažreiz sanāk maldīties.
Mans nesenākais apzinātais nekad bija pēdējās mašīnas pirkšana. Es mūžīgi skandēju, ka nekad nepirkšu Opeli, nekad nepirkšu divdurvju mašīnu, jo tas ir nežēlīgi nepraktiski, un nekad nepirkšu kupeju - kurš vispār pērk kupejas? Bet pirms diviem gadiem manā īpašumā nonāca jau iepriekš pieminētais Opel tāpēc, ka šīs mašīnas nevar salīdzināt ar 90to gadu sākumā būvētajiem rūsējošajiem grauztiem, un tie, kas šodien nepērk Opeli veco stereotipu vadīti, acīmredzot, joprojām dzīvo 90tajos. Un manam auto, kā zināms ir nepraktiskās divas durvis un tā ir četrvietīga kupeja, kas principā ir domāta diviem cilvēkiem vai man un sporta somai. Bet tagad es lieliski esmu iemanījusies līst ar visu Pēteri Emīlu rokās no aizmugurējā beņķa turp un atpakaļ, un pat spēju viņu izcelt ārā aizmigušu, nepamodinot, un man nav plānā savu kupeju mainīt uz citu auto. Šajā piemērā nekad nesaki nekad tēze tika pārkāpta trīskārt.
Mans pēdējais nekad piemērs būs par cāli. Cālis ir ģimenes portāls, ko pārsvarā lasa mammas, jo tur gluži vienkārši var atrast noderīgu informāciju ģimenei, un manā gadījumā - bērnu audzināšanai. Cālī var arī čatot. Un dažas mammas aizraujas tik daudz, ka visu gaidību laiku un pēc tam bērnu audzināšanas laiku čato savā starpā. Man pienākas čatot ar šī gada marta bēbīšu mammām. Es esmu ļoti slinka čatotāja un pa retam kaut ko ierakstu, lai mani neizmestu no grupas. Toties lasīt svešas sarunas, kā zināms, ir ļoti interesanti, un lasīt es lasu, jo tādas jaunizceptas māmiņas ka es tur var uzzināt visu ko vērtīgu, teiksim, kādas homeopātiskās zālītes jāpērk, lai Pēterim nesāpētu vēders.
Bet mans nekad nesaki nekad šajā sakarā ir tāds, ka es teicu, ka nekad neiešu satikt tās mammas dzīvē. Bet. Dzīve mainās un es esmu ziņkārīga, tāpēc man gribējās redzēt pārējos mazos bēbīšus. Un tā mēs ar Pēteri Emīlu vakar devāmies iepazīties ar vēl deviņiem maziem martā dzimušiem bēbīšiem. Viņi bija diezgan interesanti.
Mammas ar pieredzi ierosināja visus nobildēt saliktus vienā rindā uz grīdas paklājiņa, - un tāda bilde gan ir ko vērta, - diezgan amizanti izskatās. Bildēšanas laikā Pēteris brīnījās, kur viņš tagad pēkšņi ir nolikts un kas tie tādi te blakām, un nemaz nebrēca.
Nekur citur jau nevar redzēt tik daudz vienaudžu kopā, tāpēc daži nekad ir jāmaina pret - kaut kad.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru