Kādu laiciņu atkal padzīvojāmies Ausekļa ielā, pie manas mammas.
Sēžu pie datora un sajūsmā par pastāvīgo interneta pieslēgumu klabinu blogu, un pēkšņi sajūtu deguma smaku. Domāju, ārprāts, es noteikti atstāju virtuvē uz plīts kādu lupatu un tur kaut kas ir sācis gruzdēt. Skatos telefonā, kā reizi arī mamma zvana, laikam lai pārbaudītu kā Pēteris jūtas. Nē, esot nepatīkama lieta, viņa, ejot uz darbu, gāja garām apakšējā kaimiņa dzīvoklim un tur esot kaut kas tā aizdomīgi pēc deguma smirdējis, bet varbūt viņai tikai tā licies, - lai es aizeju pārbaudīt kāpņutelpā. Pa sarunas laiku es jau esmu aizgājusi uz virtuvi un pārbaudījusi, ka uz plīts nekādas lupatas negruzd, toties virtuve ir pilna ar dūmiem!
Un tad sakās. Kāpņutelpas apmeklējums, gaisa ostīšana, dūmu avota meklēšana. Burtiski pēc pāris minūtēm mammas vīrs nāca mājās un ostīja apakšējā kaimiņa durvis, un jau vairs nebija šaubu, ka dūmi nāk no turienes. Zvans uz 112, un tagad ej un zīlē, cik tur daudz tā uguns lejas stāvā - nest guļošo un potenciāli tūlīt ēst prasošo Peteri laukā, pārējās mantas arī? Vai pagaidīt ugunsdzēsējus un viss ātri beigsies. Virtuvē dūmu nav tik daudz, bet smird baigi. Pēteris, protams, tika evakuēts istabā pie atvērtiem logiem ar cepuri galvā - it kā normāli, varam gaidīt kādu brīdi.
Bet bija jau dzirdamas ugunsdzēsēju sirēnas un Ausekļa iela tika veikli aizsprostota ar divām lielajām, sarkanajām mašīnām un ugunsdzēsēji kā rūķi, tērpušies maskās, skraidelēja pa visu kāpņutelpu, pa mammas dzīvokli, dauzījās pie citiem dzīvokļiem. Gatavojās lauzt lejas durvis vaļā un vienlaicīgi ārā pa kāpnēm pieslīdēja pie kaimiņa dzīvokļa logiem, lai pārbaudītu, vai labāk nav kāpt pa logu. Pa to laiku ir klāt arī apsardze, jo ir nostrādājusi signalizācija, un viņi nevienu, protams, nevarēja sazvanīt, jo telefoni ir aizņemti.
Atkāpei: es esmu par algas pielikumu ugunsdzēsējiem, jo viņi atbrauca burtiski četrās minūtēs.
Izrādās kaimiņš, kas dzīvo šajā burvīgajā pirmskara Latvijas laika pirmajā paneļu mājā, mierīgi guļ, palietojis nedaudz alkohola, - kā vēlāk izrādījās, un viņam vannasistabā deg vannā ieliktās lupatas. Aizdegšanās teorija ir, ka viņš ir kārtojis svarīgas darīšanas uz poda un pīpējis, un kāda dzirkstele ir ielekusi lupatās. Un tā tas viss ir sācies.
Bet mēs pamanījām ugunsgrēku pašā iedīglī, tāpēc nekas tā nopietni nebija dedzis. Lieki piebilst, ka Ausekļa ielas nama alkoholu mīlošajām kaimiņam mēs izglābām dzīvību, jo no tvana gāzes var diezgan ātri saindēties un nomirt, nemaz nevajag obligāti sadegt.
Pēteris šo visu laiku saldi čučēja savos ratos, pie atvērtiem logiem un gaudojošām sirēnām, un elpoja svaigu gaisu.
Šodien pieceļamies un pēc kāda laika es pamanu, ka no lejas logiem nāk tā kā blāvi dūmi. Mamma iet pie kaimiņa lamāties un pārbaudīt viņa dzīvokli. Izrādās, kaimiņš no rīta iestiepis iekšā gruzdošu matraci, sak, saimniecībā noderēs. Mamma izdzenā kaimiņu, lai taču nesot ārā, pats vēl nosmaks. Kaimiņš principā ir paklausīgs un nes matraci laukā, un noliek zem mūsu logiem. Mamma atkal bļaustās, lai nes taču uz miskastēm. Šis panes pāris metrus tālāk, pie koka šķūnīšiem, atstāj un mierīgu sirdi dodas projām. Labi, ka pagalmā ir sētnieks, kas saprot, ka no kaimiņa laikam nav vērts prasīt saprāta paliekas un iet pēc ūdens, lai nodzēstu matraci.
Bet šorīt no tās matrača epopejas gan viss dzīvoklis smirdēja, tāpēc mēs ar Pēteri Emīlu ātri laidāmies mājās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru