Ļoti gribējās aiziet uz Andreja Granta fotoizstādi Mākslas muzejā. Fotogrāfija man ir ļoti mīļa, gandrīz vismīļākā no mākslām. Tā sacenšas ar opermūziku, bet tā kā mans tētis nodarbojās ar abām un jau no mazotnes es tiku barota ar opermūziku un melnbaltām fotogrāfijām, un principā arī ar amatierkino, tad nākas padomāt - ko likt pirmajā vietā. Kad biju maza, mācījos filmiņas attīstīt, bildes taisīt un mazliet arī fotografēt. Fotografēt man patīk joprojām, tikai es nekad neesmu mācījusies tā pa īstam, kā to darīt, jo nekad jau nav laika.
Tad nu kāri gaidīju, kad man pavērsies iespēja tikt uz Mākslās muzeju. Bet, ziniet, tas ir kā Golgātas kalns – augsts un ar miljons pakāpieniem. Un es taču esmu ar ratiem. Braucu garām ar auto un domāju, tā taču ir valsts iestāde, jābūt iespējai ar ratiem uzbraukt, un – tiešām! Ir. Tā nu mēs kulturāli svētdienas pēcpusdienā braucām darīšanās un pa ceļam – uz muzeju. Ieveda mūs kā kungus. Visas tantes bija stāvā sajūsmā par tik jaunu mazo apmeklētāju. Un Pēteris Emīls rātni nočučēja visu izstādes apgaitu, bet es uz pirkstgaliem staigāju un visu laiku viņu šūpoju, īpaši pēc tam, kad viņš muzeja klusumā izdvesa vienu pīkstieniņu.
Bet nu Andrejs Grants. Bez vārdiem. Tiešām neaprakstāmi skaisti. Aizejiet, noteikti aizejiet apskatīt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru