Runa nav par smaržām, kas ielietas krāšņos flakoniņos un uzpūstas iejūsmina gan sabiedrības dāmu, gan lauku tanti.
Runa ir par Pētera Emīla smaržu. Viņa galviņa smaržo mazliet pēc zemenēm un mazliet pēc piena, - sanāk tāds zemeņu piena kokteilis. Jo ēdot reizēm viņam piens nokļūst visās iespējamās vietās, - uz deguna un zoda, - tas tā kā būtu loģiski. Bet citreiz Pēteris ēdot labsajūtā skaļi kunkst un citreiz purinās, un tad, kad ālējās, piens nokļūst uz kakla, aiztek līdz pat ausīm un nokļūst aiz ausu ļipiņām, un aiztek pat līdz pakausim. Nu tā viņš ēd. Ēdelīgs.
Bet par šādu ēdelību Pēterim Emīlam nākas ciest ik rīta tualeti, kas ietver vates gabaliņa iebakstīšanu visur, kur potenciāli nokļūst piens. Un tad viņš cīnās pretim un, teiksim, aizspiež kaklu - piespiež zodu pie pleca - un pamēģiniet tur iedabūt slapju vates gabaliņu.
Bet pat pēc visām rīta tualetēm Pētera galviņa smaržo pēc zemeņu piena kokteiļa. Garšīgi un mīļi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru